Satikšanās kā dāvana

PIEREDZES STĀSTI

Mana mīlestība pret zirgiem aizsākās jau agrā jaunībā. Tie man vienmēr ir bijuši uzticami draugi un dvēseles veldze, lai kurā pasaules malā vien atrastos. Nē, tas nav viens konkrēts zirgs, bet vienmēr kāda īpaša satikšanās, kas liek aizdomāties par mīlestības un nodoma vareno spēku. Un dažas tikšanās ir ļoti īpašas. 

Pamatskolas laikā teju katru dienu mēroju vairākus kilometrus līdz stallim ar cerību, ka būs iespēja pabūt zirga mugurā. Nekādi laika apstākļi nebija nepiemēroti, pat boksu tīrīšana neatturēja, lai apgūtu jāšanas prasmes vai kaut tikai pabūtu tiem līdzās. Tajā laikā man tas bija gan prieks, gan izrāviens no skolas un mājas dzīves, gan sūra pašizaugsme vienlaikus. Tas iemācīja pārvarēt bailes pēc neveiksmes, pacietību un  pašdisciplīnu līdz saredzami darba augļi, kas man turpmāk noderējis dažādās dzīves jomās. Taču pāri visam es apguvu īpašu valodu. Tā ir saruna bez vārdiem, drīzāk sajušana, kad caur acu skatienu, smaržu vai sirdspukstiem mēs spējam sazināties viens ar otru. Turpmākajos gados izkopu šo dāvanu, lai arī mūsu tikšanās kļuva aizvien retākas.

Ritēja gadi, pieauga pienākumi, atbildības un dzīves mērķi, kas jāsasniedz. Jo tālāk gāja dzīves ceļš, jo retāk tikāmies. Tāpēc vienmēr patiesi izbaudu tās reizes, kad mūsu ceļi krustojas. Man ir vairāki brīnumaini stāsti, bet šoreiz par Orlovas rikšotāju Kavalli. Tā bija izsapņota tikšanās manās domās, tāpēc, prieks bija liels par beidzot sagaidīto redzēšanos un nepavisam neizbrīnīja sajūta, ka esam jau pazīstami.

Tas bija agrs pavasara rīts, lietus bija tik dikti lijis iepriekšējās dienās, ka smilšainie ceļi bija teju neizbraucami. Nolēmu ar suni doties pastaigā  tur, kur nebiju gājusi un kā izrādās, pa ceļu, kur ar auto nedrīkst braukt. Zīmi “ķieģelis” gluži vienkārši neredzēju un, būdama pārliecināta par savām auto vadīšanas prasmēm, devos tieši cauri milzīgai dubļu peļķei. Rezultātā nogrimu…uz ilgu laiku. Rīta notikums ar iekāpšanu milzīgā suņa kakā šķita nieks salīdzinājumā ar situāciju, ka pamatīgi “iespolētais” auto kaut kādā veidā jādabū laukā. Piebildīšu vien to, ka manos krājumos nebija nedz āķis, nedz striķis, kas šo pasākumu varētu atvieglot.

Gaidot palīdzību, staigāju ar suni un baudīju Ventas krastu skaisto ainavu, kad pēkšņi nekurienes vidū parādījās mana jaunības dienu jāšanas trenere. Laima iznāca no blakus esošajiem mazdārziņiem. Ja tas Tev, ko pasaka, tad viņa bija ģērbusies jakā ar pūkainu kapuci, kas gūlās pāri mugurai. Kā vienmēr laipna, bet sarunās īsa un ļoti konkrēta. Pirms attapos no pārsteiguma par viņas negaidīto parādīšanos, jau biju saņēmusi informāciju, kur man vajag aizbraukt, kam zvanīt un ko satikt…un savā viegli sportiskajā gaitā, viņa bija jau gabalā.

Satikšanās kā dāvana

Neslēpšu, ka milzīgs bija mans izbrīns par atklājumu, ka fantastiski Skaistuļi mīt vien pāris kilometru no manas dzīvesvietas! Ar saimnieci Madaru pirms 20 gadiem tikāmies vienā stallī un jājām kopā pie vienas treneres! Jā, pie tās pašas, kuru satiku todien pie dubļu peļķes. Joprojām varen šerpa meitene gan vārdos, gan darbos, drosmīga un zinātkāra, ar vieglumu pret ikdienas lietām un prieka dzirksteli, darot to, kas pašai patīk. To, ka viņas stallī satikšu varenus rikšotājus, kas savas saimnieces iepriecina, traucoties pa apkārt esošajiem mežiem, pat nevienā nomoda sapnī nespētu iztēloties. Par maratoniem ar zirgu, kas Latvijā ir sveša lieta, vispār nebiju neko dzirdējusi. Tā man ir jauna un interesanta pasaule.

Mūsu pirmā tikšanās reize iekrita manā vārda dienā un todien pavisam noteikti saņēmu visskaistākās Visuma dāvanas. Mani nebeidz pārsteigt šie dzīves līkloči, kas atved atpakaļ pie saknēm. Pie tā, kur sirds gavilē un ļauj uzplaukt vēl kādai sirds ziedlapiņai. Biju pavisam aizmirsusi, cik liela loma manā dzīvē ir zirgiem. Cik daudz prieka, viegluma, brīvības un mīlestības tie spēj manī raisīt. Cik lielisks un patiesa kaifa pilns ir nogurums pēc 20km izjādes svaigā gaisā un sajūtas, ka zirga mugurā jūties kā mājās.

Pavisam noteikti, der ielūkoties savā bērnībā, lai pārcilātu tās lietas vai nodarbes, kas varbūt sen jau piemirstas, kaut kur dziļi, dziļi sirdī noglabātas. Tās ir tās lietas, kas iedvesmo un ļauj mums līksmot par dzīvi, realizēt sevi un izkustināt situācijas, kas varbūt jau sen kā iestrēgušas. Šis pacilājums ir milzīgs dzīvības enerģijas lādiņš!

Esmu bezgala pateicīga par zīmēm un notikumiem, kuri mani aizveda atkal pie zirgiem. Pateicīga viņu saimniecēm par draudzīgu uzņemšanu un labvēlību, atļaujot man laiku pa laikam izbaudīt īsta prieka mirkļus! Pateicīga, ka man ir izdevies sastapt tik talantīgu būtni, kas spēj iemūžināt to maģisko saikni starp zirgu un cilvēku fotogrāfijās! Pateicīga Zemes Eņģeļiem, kuri aizvien biežāk parādās manā dzīvē! Un bezgalīgi pateicīga par saņemto dāvanu, kas dod man iespēju zirgu sajust un sadzirdēt. Gribas pat teikt, ka tā ir īpaša mīlestības valoda, kuru ikdienā mācos pielietot arī saziņā ar cilvēkiem.

PALDIES!

Bieži lietas sarežģījam, vēloties tās atrisināt ar prātu. Vēloties izdomāt sev receptes un nodarbes labākai dzīvei. Pietiek vien ar lūgumu savai Dievišķajai Ģimenei, saviem Eņģeļiem, ar ļaušanos un sekošanu norādēm, lai nokļūtu atkal pie sevis!

Anita ✸

Foto: Ulla Perkune

«

»

kādas ir tavas domas?

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Social media & sharing icons powered by UltimatelySocial